uzrūkt
uzrūkt -rūcu, -rūc, -rūc, pag. -rūcu; intrans.
1.Vēršoties (pret cilvēku vai dzīvnieku), neilgu laiku, arī reizēm rūkt (piemēram, par suni).
PiemēriPagalmā viņam bargi kā svešiniekam.. uzrūca veča suns..
1.1.trans.; pārn.; sar. Īgni, nelaipni pateikt (ko kādam).
Piemēri..viņam neganti sala un bija līdz kaklam apnicis runāt pa tukšo un dzesēt muti, un tad jau nevajag daudz, lai otram arī uzrūktu..
Avoti: 8. sējums