uzsprakstēt
uzsprakstēt parasti 3. pers., -sprakst, pag. -sprakstēja; intrans.
1.Sprakstot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.). Sprakstot uzvirzīties virsū (uz kā, kam).
PiemēriDzirksteles uzsprakst gaisā.
- Dzirksteles uzsprakst gaisā.
- Sīkas, smalkas lietus lāsītes sitās zem lieveņa, pa reizei uzsprakstot uz rokām un piezīmju grāmatiņas lapām.
- Tauki uzsprakstēja uz plīts.
2.Iesākt sprakstēt. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, sprakstēt.
PiemēriDegoša egles pagale uzsprakstēja.
- Degoša egles pagale uzsprakstēja.
- pārn. Taču dažbrīd uzsprakst arī tīri kaislīgas sarunas par jaunāko latviešu literatūrā.
Avoti: 8. sējums