uzstājīgs
uzstājīgs -ais; s. -a, -ā
uzstājīgi apst.
1.Paštaisns, prasīgs un nepiekāpīgs.
PiemēriIeva bija tieši piecpadsmit gadus jaunāka [par pamāti]. Mazliet kaprīza, mazliet uzstājīga, tomēr reizē bērnišķīgi naiva un paļāvīga.
- Ieva bija tieši piecpadsmit gadus jaunāka [par pamāti]. Mazliet kaprīza, mazliet uzstājīga, tomēr reizē bērnišķīgi naiva un paļāvīga.
- «Savās mājās es vēl esmu noteicējs,» uzstājīgais vīrs palika pie sava.
- Žandarms neklausījās. Viņš turpināja klauvēt ar tāda cilvēka skaļumu, kas zina, ka viņam ir tiesības būt uzstājīgam un neiecietīgam.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriUzstājīga izturēšanās.
- Uzstājīga izturēšanās.
- Man atkal un atkal bija jādomā par vakardienu un Luīzi. Ar savu skarbo dabu un uzstājīgo ārieni viņa tikai slēpa savu silto sirdi.
- ..šī vīra nosvērtība lika arī viņam savaldīties. Viņš tikai uzstājīgi atkārtoja: «Kāpēc nevarat?»
- ..bungošana pie durvīm atsākās - un tagad jau uzstājīgāk.
- pārn. ..aizvien skaļāk un uzstājīgāk šalca vējš priedēs, bērzos un eglēs..
Avoti: 8. sējums