Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
vēmiens
vēmiens -a, v.; parasti vsk.
Fizioloģisks stāvoklis, kad ir nepatvaļīga vēlēšanās vemt.
PiemēriCiti tādi veči vēl zarus pakapāja,.. šitas tikai slaistījās kraukādams, ka citam taisni vēmiens nāca.
Avoti: 8. sējums