vērpete
vērpete -es, dsk. ģen. -šu, s.
1.Spirālveida (kā, parasti gāzes, šķidruma, sīku cietvielas daļiņu) plūsma. Spirālveida (kā, parasti gāzes, šķidruma, sīku cietvielas daļiņu) veidojums, kas rodas kādā plūsmā.
PiemēriTvaika vērpete.
1.1.pārn. Liels (kā, piemēram, parādību, norišu) daudzums bez noteiktas kārtības, secības.
Piemēri..vīrs viņai bija pagaisis kara vērpetēs, un tāpēc Kamolu māte mežā brauca pati..
2.Apļveidā savijušos, savēlušos, arī savītu matu kopums (apmatojumā).
PiemēriSukādama galvu ar susekli, māte teica, ka man pakausī esot divas vērpetes, man būšot divas sievas.
2.1.Apļveidā savijušos, savītu (dzijas, diegu u. tml.) kopums.
PiemēriKlinta pasvārsta vīstokli rokās, atknibina lakatiņa stūrus - šoreiz kaimiņu saimniece ielikusi pelēku dzijas vērpeti..
Avoti: 8. sējums