vērot
vērot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Ilgāku laiku skatīties (uz kādu, uz ko), lai ko noskaidrotu, uzzinātu u. tml.
PiemēriVērot svešinieku.
1.1.intrans.
PiemēriMūsu vasarnīcā kādai ēkai sabojājies jumts. Amatnieks patlaban plēš nost veco papi.. Jānītis visu laiku skatās, vēro, palīdz.
1.2.Ilgāku laiku skatīties (uz kādu, uz ko) — par dzīvniekiem.
PiemēriKrauklīši arvien vēroja cilvēka darbošanos. Kad mēs stādījām dālijas, Ansītis un Grietiņa neatkāpās ne soli, bet ziņkārīgi skatījās, ko un kā darām.
1.3.intrans.
PiemēriGaisā šaudījās tikai pa zilganai spārei. Tās laidelējās, laidelējās, tad brīdi žužināja uz vietas, it kā klausīdamās un vērodamas..
1.4.Būt ilgāku laiku vērstam (uz ko) — par acīm, skatienu.
PiemēriAcis nepārtraukti vēroja melno mākoni, kas.. pamazām aizsedza sauli.
1.5.intrans.
PiemēriStāv ragūs Pētersons, un drūms Klīst viņa skats, kas sver un vēro.
2.Gūt priekšstatu, zināšanas (par ko) pēc ārējām pazīmēm.
PiemēriVērot ciema dzīvi.
2.1.Konstatēt, gūt pārliecību, parasti ilgākā laikposmā (par kādu faktu, arī kā sastopamību, izplatību u. tml.).
PiemēriLeons vēroja, ka Intai ir ļoti vispusīgas zināšanas - viņa bija lasījusi daudz vairāk nekā Leons.
3.nolieguma formā: nevērot Nepievērst uzmanību, neievērot, neizrādīt interesi (par ko). Neuzskatīt (ko) par svarīgu, nozīmīgu. Arī nepamanīt.
PiemēriPie mazā kioska atvadās puisis ar meiteni, nemaz nevērodami, ka garāmgājēji viņus redz. Tiem pašu saruna svarīgāka par visu citu.
Avoti: 8. sējums