vīt
vīt viju, vij, vij, pag. viju; trans.
1.Saistīt, nostiprināt, parasti, griežot vienu ap otru, citu ap citu (piemēram, par ziediem ar kātu). Šādā veidā darināt (parasti vainagus, vītnes).
PiemēriVīt ozollapu vainagu.
1.1.Īpašā veidā, griežot (kāda materiāla šķiedras, pavedienus) pretējos virzienos, darināt (auklu, virvi u. tml.).
PiemēriVīt pātagas auklu.
1.2.Liekot pamīšus, aplī (tievus zarus, saknes u. tml.), veidot (ligzdu) — par putniem.
PiemēriLauka balodis savu ligzdu vij kādā kuplā eglē no koku zariņiem.
1.3.pārn. Panākt, būt par cēloni, ka veidojas (loks, aplis, spirāle).
Piemēri..sīki sniga, vējš vija asus virpuļus un lipināja acis ciet.
Stabili vārdu savienojumiVīt (arī griezt, ritināt) gredzenā.
1.4.pārn. Atrodoties (kam) apkārt, segt, klāt (to).
PiemēriUn atkal sniegoti mākoņi slīd, Šķiet, visas birzis jau kupenās vītas.
1.5.pārn. Risināt (domu, sarunu, sižetu u. tml.).
Piemēri«Nu mēs esam bagāti. Un pēc gada visi teiks: «Bagātais Vālodze! Purvs viņam atnesa laimi!»» Strautiņš turpināja vīt savu domu.
1.6.parasti divd. formā: vīts; pārn. Būt tādam, kas apveltīts (ar ko, piemēram, slavu, ievērību).
Piemēri..atklājas Pola Robsona dziedātāja un aktiera spējas. Sākas viņa koncertceļojums pa Eiropu. Slavas vīts, viņš atgriežas Amerikā.
Stabili vārdu savienojumiVīt (arī novīt, retāk ievīt) ligzdu. Vītas (arī vītņu, riņķa) kāpnes (arī trepes).
Avoti: 8. sējums