vīzdegunīgs
vīzdegunīgs -ais; s. -a, -ā
vīzdegunīgi apst.
1.Augstprātīgs, nicīgi iedomīgs, arī uzpūtīgs, pārlieku izvēlīgs.
PiemēriNikolīne taču nebija vīzdegunīga,.. viņa pat pateicās, kur vajag..
- Nikolīne taču nebija vīzdegunīga,.. viņa pat pateicās, kur vajag..
- «Še, iemet!..» vecais sniedza glāzi. - «Paldies, es nedzeru!» - «Paskat, cik lepns! Nu, ka ne, ne!...Rīdzinieki jau palaikam bijuši vīzdegunīgi.»
- ..pirms nedaudziem gadiem pirktās mēbeles, vēl spodras un labi uzglabātas, izskatījās kā vīzdegunīgas viešņas, ienākušas vecā mežsargmājā.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriTusnelda gan vīzdegunīgi viebās, bet nesacīja «nē», kad barons Bunduls viņu bildināja.
- Tusnelda gan vīzdegunīgi viebās, bet nesacīja «nē», kad barons Bunduls viņu bildināja.
- Viņas brūnajam koferim piegrūdās kāds kareivis un atvainojās. Bet viņa vīzdegunīgi aizgrieza galvu projām un sapūtusies noteica: «Cik tie zemes rāpuļi nepieklājīgi!»
- Nav nemaz tālā pagātnē tas laiks, kad jebkurš pilsētnieks varēja vīzdegunīgi pavīpsnāt par laucinieku.
Avoti: 8. sējums