vaļība
vaļība -as, s.
1.Vispārināta īpašība → vaļīgs3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriIstabā mazliet iereibuša cilvēka vaļībā ienāca Egle.
- Istabā mazliet iereibuša cilvēka vaļībā ienāca Egle.
- Ar intīmu vaļību Jautrīte uz dīvāna ierīkojās aizvien ērtāk, noāva kurpes, aptvēra rokām savus pilnīgos ceļgalus un atbalstīja uz tiem zodu.
- Mēs [izsūtītie] gribējām strādāt pļavā, kā raduši, piesedzot vien kaunuma vietas. Vecticībnieki tādas vaļības necieta.
2.novec. Brīvība. Arī bezrūpība, iespēja rīkoties pēc savas patikas.
PiemēriTauta zaudēja savu vaļību.
- Tauta zaudēja savu vaļību.
- Vaļība un tīksme apņem man sirdi: varu staigāt nakts klusumā, varu elpot vēsi smaržīgo gaisu, varu sapņot, varu gaidīt..
- Piecus mēnešus bija jāsvīst nesaudzīgi, lai nopelnītu skolas naudu un iztiku visam gadam. Vienīgi svētdienās Jukums dzīvoja vaļībā: lasīja par lielpilsētu būvniecības problēmām.
Avoti: 8. sējums