vaļīgs
vaļīgs -ais; s. -a, -ā
vaļīgi apst.
1.Tāds, kas nav stingri piestiprināts, savilkts, nostiepts u. tml. un kas (parasti) var kustēties.
PiemēriVaļīgs parketa dēlītis.
Stabili vārdu savienojumiPalaist vaļīgāk grožus. Vaļīga mēle.
1.1.Brīvi krītošs, nepieguļošs (par apģērbu). Tāds, kas pēc lieluma un formas pilnīgi nepieguļ kājām (par apaviem).
PiemēriAgrafenai bija tumši, kupli svārki līdz zemei, blūze pārlaista tiem pāri, jo apģērbu vajag taisīt tādu vaļīgu: tēju padzērušās un plāceņu paēdušās kupču sievas mīl atlaisties krēslā, nesajūtot nekādu iežņaugu ap vidu.
1.2.Tāds, kas nav ciešs, stingrs, arī noteikts (piemēram, par tvērienu).
PiemēriEs nepūlos izņemt savu plaukstu no siltās [bērna] rociņas, kuras aptvēriens kļūst arvien vaļīgāks.
2.Brīvs, neaizņemts (par laikposmu), bezrūpīgs (par dzīvi).
PiemēriĶocīšu Eglītes kāzās, kuras, kā rudens vaļīgā laikā, dzēra jau trešo dienu, ieradās gluži negaidīts viesis..
2.1.Tāds, kam ir brīvs, neaizņemts laiks.
Piemēri..Ritai darba bija mazāk un viņa kļuva vaļīgāka.
3.Tāds, kas izturas brīvi, nepiespiesti. Tāds, kas izturas pieņemtajām normām neatbilstoši, izlaidīgi.
PiemēriViņš cerēja, ka pēc pēdējās plašās sarunas viņi kļūs atklātāki viens pret otru, vaļīgāki satiekoties, brīvāki vārdos.
3.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriMārtiņš.., staigādams pa sava nama viesistabu, juta pavisam neapslāpējamu tieksmi ērti un vaļīgi izlaisties sēdeklī..
Avoti: 8. sējums