valdonīgs
valdonīgs -ais; s. -a, -ā
valdonīgi apst.
1.Tāds, kam ir raksturīga tieksme noteikt, pavēlēt, uzspiest savu gribu.
PiemēriFiora: Jūsu gaišība, spožais un valdonīgais hercog! Žēlastību! Es lūdzu žēlastību!
- Fiora: Jūsu gaišība, spožais un valdonīgais hercog! Žēlastību! Es lūdzu žēlastību!
- Lankas skatiens šķiet ass, caururbjošs, mutes līnija liecina par stingru, izturētu raksturu. Jūrā viņš droši vien ir ļoti prasmīgs, varbūt pat valdonīgs.
- ..Anhelinai sāk likties, ka valdonīgā Matilde viņu tiešām nomāc.
- pārn. Domu pārtrauca skarbs, valdonīgs zvans. Nebija šaubu, tā prata zvanīt tikai viņš.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriValdonīga balss.
- Valdonīga balss.
- Direktors: Kā tu zini, ka esmu direktors? - Karina: To rāda jūsu valdonīgā stāja.
- Savdabīgajā [sievietes] sejā jautās spēcīgs un kaisls, taču, kā likās, arī valdonīgs raksturs.
- pārn. Klusums bija tik dzidrs, bet reizē tik valdonīgi pārņēmis visu, kas dzīvs un nedzīvs, ka niecīgākais troksnītis ieguva daudzkārtīgu spēku.
Avoti: 8. sējums