valdnieks
valdnieks -a, v.
valdniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Cilvēks (piemēram, monarhs), kam (valstī, teritorijā) pieder vara.
PiemēriValdnieka pavēle.
Stabili vārdu savienojumi
1.1.Cilvēks, kas (kur) ir noteicējs, rīkotājs.
PiemēriRedzams, ka istabā ilgāku laiku valdnieks bijis vīrietis, sīkie tualetes piederumi, kas vienmēr stāvējuši redzamā vietā, stingrā ierastā kārtībā, tagad šā tā izgrūstīti.
Stabili vārdu savienojumi
1.2.pārn. Stiprākais, izcilākais pārstāvis (kāda apgabala, apvidus dzīvnieku, augu valstī).
PiemēriAfrikāņi mēdza strīdēties un jokot, pārspriezdami, kurš tad īsti esot mežu un savannu valdnieks - lauva, zilonis, degunradzis vai krokodils.
Avoti: 8. sējums