veselums

veselums -a, v.; parasti vsk.

1.Noteikta (cieši savstarpēji saistītu sastāvdaļu, elementu) sistēma, kopa, grupa.

PiemēriToreiz viss bija zināms, prāts ar vienādu jūsmu sanēja līdzi gaisam, ūdenim, zemei - visai ar dienišķo eksistenci vienā veselumā saaustai videi..

Toreiz viss bija zināms, prāts ar vienādu jūsmu sanēja līdzi gaisam, ūdenim, zemei - visai ar dienišķo eksistenci vienā veselumā saaustai videi..
..romānā Dziesmu dzimta veido noteiktu veselumu ar savām tradīcijām savstarpējās attieksmēs, ar savu dzīves ritmu.
Nacionālā prizma formē mākslas darbu kā vienotu veselumu, atklājoties gan tā saturā, gan formā.
Manā ticībā ir mazāk ārējo rituālu. Tas vairāk ir pasaules uzskats, kas visu pasauli savieno tādā ļoti saprotamā veselumā..
sal. Vairāk atsevišķu detaļu atmiņa nav saglabājusi. Izrāde palika manī visa, kā nedalāms veselums, kā aizkustinoša, brīnumaina parādība.

2.Vispārināta īpašība → vesels₁, šīs īpašības konkrēta izpausme.

PiemēriVija [pēc kritiena] uzmanīgi ceļas, it kā pārbaudīdama savu locekļu veselumu..

Vija [pēc kritiena] uzmanīgi ceļas, it kā pārbaudīdama savu locekļu veselumu..

3.Vispārināta īpašība → vesels₂, šīs īpašības konkrēta izpausme.

PiemēriEs jutu akmens veselumu. Tas stāvēja liels un stiprs lauka malā..

Es jutu akmens veselumu. Tas stāvēja liels un stiprs lauka malā..

Avoti: 8. sējums