veselums
veselums -a, v.; parasti vsk.
1.Noteikta (cieši savstarpēji saistītu sastāvdaļu, elementu) sistēma, kopa, grupa.
PiemēriToreiz viss bija zināms, prāts ar vienādu jūsmu sanēja līdzi gaisam, ūdenim, zemei - visai ar dienišķo eksistenci vienā veselumā saaustai videi..
2.Vispārināta īpašība → vesels1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriVija [pēc kritiena] uzmanīgi ceļas, it kā pārbaudīdama savu locekļu veselumu..
3.Vispārināta īpašība → vesels2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriEs jutu akmens veselumu. Tas stāvēja liels un stiprs lauka malā..
Avoti: 8. sējums