vienaldzība
vienaldzība -as, s.; parasti vsk.
Psihisks stāvoklis, kam raksturīgs gribas, rosmes, interešu trūkums. Arī apātija.
PiemēriVienaldzības pārņemts cilvēks.
- Vienaldzības pārņemts cilvēks.
- Ak Dievs, cik lielu vienaldzību tur varēja saskatīt! Šķita, šim cilvēkam tagad bija vienalga, vai runā par cūku kaušanu vai Nates pirmo mīlestību.
- Vienaldzība. ..Tas ir briesmīgs vārds. Ko tas sevī slēpj? Gara nabadzību, plus trulumu, plus nevēlēšanos iejaukties, plus iegrimšanu sevī.
- Bet manī.. nav ne mazākā žultainuma. Es uzklausu viņa nemitīgos pārmetumus absolūtā vienaldzībā..
Avoti: 8. sējums