vienaldzīgs
vienaldzīgs -ais; s. -a, -ā
vienaldzīgi apst.
1.Tāds, ko pārņēmusi vienaldzība, tāds, kas neizrāda interesi (par ko). Arī apātisks.
PiemēriVienaldzīgs cilvēks.
- Vienaldzīgs cilvēks.
- «Es kaut ko zinu, bet es tev neteikšu,» viņa beidzot iesāka. - «Nesaki vis,» es atteicu un izlikos vienaldzīgs.
- Viņš bija atsalis un kļuvis vienaldzīgs pret visām pasaules lietām, tikai ne pret Līnas Mainavas piemiņu. Tā bija viņam svēta..
- Vai viņš [pārzinis] bija ticīgs, mazticīgs vai pilnīgi vienaldzīgs pret reliģiju - neuzzinājām. Liekas, ne auksts, ne karsts. Kā visi luterāņi.
1.1.Tāds, kurā izpaužas vienaldzība, neieinteresētība (pret ko).
PiemēriVienaldzīgs skatiens.
- Vienaldzīgs skatiens.
- Vienaldzīgas acis.
- Alu dzer, lai citi redzētu, kā tu to dari, tā - vīrišķīgi, vienaldzīgu vaigu, daudz apkārt neskatoties.
- «Apsēdieties, māt!» teica vedekla, un viņas balss skanēja auksta un vienaldzīga.
- «..sūdzēšu tevi klases audzinātājam Pušmucāna kungam.» - «Skrien tūlīt.» Ar vienaldzīgu roku atmet Eduks.
1.2.Tāds, kas neizraisa interesi, tāds, pret kuru ir vienaldzība.
PiemēriPrincis: Jūs runājat svešus vārdus! Jūs neklausāties uz manu runu! - Es redzu, es esmu jums šobrīd vienaldzīgs.
- Princis: Jūs runājat svešus vārdus! Jūs neklausāties uz manu runu! - Es redzu, es esmu jums šobrīd vienaldzīgs.
- Viņa [Viktorija] nezināja, kā ir, kad vecāki vedeklu nevēlas vai tā viņiem vienaldzīga.
- Pats briesmīgākais bija tas, ka manis noskatītās [meitenes] arī diviem trim citiem zēniem nebija vienaldzīgas..
Avoti: 8. sējums