vilcināties
vilcināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos; refl.
1.Nesākt, arī nesteigties (parasti, ko darīt).
PiemēriVilcināties izkāpt.
1.1.Vilcināt kā, parasti kādas darbības, uzsākšanu.
PiemēriJeškam groži jau rokā, tomēr viņš vilcinājās un, kā ko meklēdams, skatījās pūlī.
2.Ļaut (piemēram, darbiem) ieilgt, arī paveikt (piemēram, darbus) vēlāk par paredzēto laiku.
PiemēriVilcināties ar darbu pabeigšanu.
2.1.Būt tādam, kas ieilgst, arī būt tādam, kas noris vēlāk par paredzēto laiku.
PiemēriLīguma noslēgšana vilcinās.
3.Atrasties (kādā vietā, pie kā) ilgāk nekā nepieciešams. Tīši, ar nodomu kavēties.
PiemēriPie zirgiem viņš [Pīlāgs] vilcinājās, kamēr abi vīri iegāja savā istabā..
Avoti: 8. sējums