vilna
vilna -as, s.; parasti vsk.
1.Apmatojums, ko veido smalki, bieži spirālē savīti, mati (zīdītājdzīvniekiem – aitai, kazai, kamielim u. tml.). Arī no šāda apmatojuma iegūta šķiedra.
PiemēriAitas vilna.
- Aitas vilna.
- Cirpt vilnu.
- Kārst vilnu.
- ..[aitai] vilna bieza kā mūris un mīksta kā zīds, kad pāršķir uz muguras, visa tādos balti spīdīgos vilnīšos.
- Garoja mitrās drēbes un suņa salijusī vilna, tvanoja krāsns un petrolejas spuldze..
- Melnkrantē auda labi, gandrīz katrā mājā bija stelles un vilna vienmēr kūtī.
- Trušu vilna siltuma ziņā pārspēj aitu un angoras kazu vilnu.
1.1.ģen.: vilnas, adj. nozīmē Tāds, kas izgatavots no šāda apmatojuma šķiedras (par dziju). Tāds, kas izgatavots no šādas dzijas (par audumu, apģērbu).
PiemēriVilnas dzija.
- Vilnas dzija.
- Vilnas cimdi.
- Vilnas audums.
- Vilnas kleita.
- Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa [Laime] lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas..
- Jēkabs slimoja ar reimatismu un augu vasaru staigāja vilnas zeķēs un lielās, vaļīgās galošās..
- Ieva neatbild, piespiežas viņam. Jorenam ir paasi pelēkas vilnas svārki, saules piesiluši.
- Viņa [māte] ņēma māla krūzi, ielēja tajā gaļas zupu ar kartupeļiem, pārsēja ar dvieli, ievīstīja vilnas lakatiņā, lai ilgāk turas silts..
- Aukstumā un mitrumā neaizstājama ir vilnas veļa, kas labi uzsūc visus ādas izdalījumus un laiž cauri gaisu.
Avoti: 8. sējums