virināties
virināties parasti 3. pers., -inās, pag. -inājās; refl.
1.Vairākkārt vērties vaļā un ciet (piemēram, par durvīm, logu).
PiemēriVārtiņi virinās vējā.
- Vārtiņi virinās vējā.
- Visās zemnieku mājās virinājās durvis, logos iedegās uguns..
- Jo filma tuvojās beigām, jo biežāk virinājās zāles durvis.
- Logu viņš bija aizmirsis pievērt! Tagad tas rīta vējā klab un virinās..
1.1.Vairākkārt vērties vaļā un ciet (piemēram, par muti, acīm).
PiemēriUn mēles lēkā. Mutes virinās. Un vārdi skrien..
- Un mēles lēkā. Mutes virinās. Un vārdi skrien..
Stabili vārdu savienojumiMute virinās (arī vārstās).
- Mute virinās (arī vārstās) idioma — sar. Saka, ja kāds lieki, nevajadzīgi runā.
2.Pārvietoties riņķojot, arī kustēties grozoties.
PiemēriIedzeltenās bērzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās no kokiem zemē...
- Iedzeltenās bērzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās no kokiem zemē...
- Operas biļete izslīdēja no vēstules un, lēni virinādamās, nokrita zemē.
- Katra apses lapa tā veidota, lai viegli virinātos - plata plauksta slaidā kātā.
Avoti: 8. sējums