virkne
virkne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Vienā līnijā izkārtots vai izkārtojies (cilvēku vai dzīvnieku) kopums. Rinda.
PiemēriBraucēju virkne.
1.1.Vienā līnijā novietots vai novietojies, arī izveidojies (priekšmetu, kādu veidojumu) kopums.
PiemēriNo šejienes [Bahamu salām] viņš devās uz dienvidiem, uz Lielo Antiļu salu virkni.
1.2.Cits citam sekojošu elementu, skaitļu u. tml. kopums.
PiemēriSkaitļu virkne.
Stabili vārdu savienojumiHarmoniska virkne (arī rinda.). Virknes slēgums.
1.3.Cits citam sekojošu parādību, norišu u. tml. kopums.
PiemēriDzīves, cilvēka gaitu meklējumus viņš saprata un izjuta kā nebeidzamu sakarību virkni, kur gals un sākums stāv ciešā vienotībā.
1.4.parasti savienojumā ar «vesels»; pārn. Samērā liels (kā) daudzums, skaits.
Piemēri..jaunajam mūziķim tie bija radoši gadi. Radās daudzi instrumentāli skaņdarbi, daudz kinomūzikas. Tapa arī virkne dziesmu..
2.Noteiktā secībā saistītu, savērtu (piemēram, uz diega, auklas) nelielu vienveidīgu priekšmetu kopums.
PiemēriNo Latgales jau palaikam atveda barankus [barankas], veselu virkni..
Avoti: 8. sējums