virkšķēt
virkšķēt parasti 3. pers., virkšķ, pag. virkšķēja
virkšēt parasti 3. pers., virkš, pag. virkšēja; intrans.; retāk
2.Radīt īslaicīgu, asu troksni (parasti, šķidrumam, arī šķidram ēdienam tiekot ņemtam mutē). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriViņš dzirdēja caur sienu, ka pēc kāda laika pārnāca Anna..un strēba kāpostus, ka virkšēja vien.
Avoti: 8. sējums