virs
virs priev. ar ģen.
1.Norāda uz vietu (kā) virspusē, uz kuras, augstāk par kuru kas atrodas, ir novietots, noris.
PiemēriMati virs galvas.
1.1.Norāda uz vietu (kā) virspusē, attiecībā pret kuru kas virzās, novietojas, ko virza, novieto.
PiemēriLikt rokas virs segas.
1.2.Norāda uz vietu, objektu, par kuru augstāk kas virzās, ko virza.
PiemēriZiemas saule, nedaudz pakāpusies virs apvāršņa, jau atkal taisās pazust..
2.Norāda, ka (kas) pārsniedz (kādu, piemēram, paredzēto, noteikto, vēlamo daudzumu, lielumu).
PiemēriVirs plāna.
Avoti: 8. sējums