virst
virst parasti 3. pers., virst, arī vird, pag. virta, arī virda (retāk verda); intrans.
1.Plūst, tecēt (parasti spēcīgi, strauji) — par šķidrumu. Būt tādam, no kura kas plūst, tek.
PiemēriBiezas asinis virta no šķēluma.
2.Virmot, sīki viļņot, arī strāvot (piemēram, par gaisu, šķidrumu).
PiemēriVirs atklātā [neaizsalušā] ūdens lāsmeņiem virda viegls tvaiks, mānīgi saucot atmiņā tālos, siltos vasaras vakarus.
3.Spēcīgi izpausties (par psihisku, parasti emocionālu, stāvokli). Arī mutuļot4.
PiemēriSveķītim.. nenāca laukā ne svelošas dusmas, ne žēlas raudas.., bet virta un mutuļoja iekšienē kā šķidra sārņu kvēle zem biezas zemes garozas.
3.1.Strauji, spraigi norisināties (par notikumiem, norisēm). Būt tādam, kurā (kas) strauji, spraigi norisinās.
PiemēriMežs vird darba troksnī.
Avoti: 8. sējums