vācele
vācele -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.No koka mizas, saknēm vai zariem darināts trauks ar vāku.
PiemēriKriju vācele.
- Kriju vācele.
- Gana vācele.
- Miltu vācele.
- Osiene nāca ar putraimu vāceli no klēts.
- Viņa vasarās ir klejojusi pa birzīm un egļu kalniem ar sēņu groziņu vai ogu vāceli..
- ..nolika mums priekšā klūgu vāceli ar rudzu maizes klaipu..
- pārn. Tagad līgodziesmas atskanēja vēl skaņākº. ..šīs dziesmas, visu gadu gulējušas atmiņās, šo nakti izrāva no atmiņu vācelēm, un, zāļu un druvu gara radītas, tās noskanēja viņām pāri.
- pārn. Saule, sārtbalta uzplaukdama, atvāza savu staru vāceli, un mirdzoši pa pasauli izklīda viņas gaismas bērni.
Stabili vārdu savienojumiTenku vācele (arī kule).
- Tenku vācele (arī kule) idioma — sar. Tenkotājs.
1.1.tehn. Ierīce, iekārta, tās daļa (kā, parasti gāzu, eļļas, sīku vielas daļiņu) savākšanai, arī uztveršanai. Arī savācējs2.
PiemēriGaisa vācele.
- Gaisa vācele.
- Tvaika vācele.
- Putekļu vācele.
Avoti: 8. sējums