vēmiens
vēmiens -a, v.; parasti vsk.
Fizioloģisks stāvoklis, kad ir nepatvaļīga vēlēšanās vemt.
PiemēriCiti tādi veči vēl zarus pakapāja,.. šitas tikai slaistījās kraukādams, ka citam taisni vēmiens nāca.
- Citi tādi veči vēl zarus pakapāja,.. šitas tikai slaistījās kraukādams, ka citam taisni vēmiens nāca.
- Ģīmis saviebies kā uz vēmienu.
Avoti: 8. sējums