zeņķis
zeņķis -ķa, v.; sar.
1.Zēns, aptuveni skolas vecumā. Arī pusaudzis.
PiemēriUn kāda lišķīga bērnu māte, iedomādamās, ka nākamgad savu zeņķi pie Lienes [nākamās saimnieces] varēšot nodot ganos, viņai tikko nenobučoja roku.
- Un kāda lišķīga bērnu māte, iedomādamās, ka nākamgad savu zeņķi pie Lienes [nākamās saimnieces] varēšot nodot ganos, viņai tikko nenobučoja roku.
- Viņa priekšā izauga apaļīgs puišelis, tēva pusdrauga Zigmāra dēls... «Ikar, pagaidi!» sauca zeņķis, mēģinādams notvert aiz jakas stūra.
- sal. «Ko tad, mīļais, ko?» vienīgā sieviete [komisijā] nomierinoši zum, un Kasparam liekas, tā noglāstītu viņam galviņu kā zeņķim, ja būtu pilnīgi pārliecināta, ka aizsniegs.
2.Jaunietis.
Piemēri«Tos zeņķus gan tu, Matīs, esi pagalam nomocījis..» Puišiem saskrēja asaras acīs. Tā bija balta patiesība!
- «Tos zeņķus gan tu, Matīs, esi pagalam nomocījis..» Puišiem saskrēja asaras acīs. Tā bija balta patiesība!
Avoti: 8. sējums