zibeņot
zibeņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Parādīties zibenim, arī zibeņiem.
PiemēriAiz loga pa brīdim zibeņo, bet pērkons kļuvis gurdāks..
1.1.pārn. Spilgti spīdēt, mirdzēt, paužot jūtas, emocionālu stāvokli — par acīm.
PiemēriViņa nāsis dusmās un uztraukumā drebēja. Skaistās lūpas raustījās, un acis zibeņoja.
2.Ļoti strauji, ātri kustēties, pārvietoties.
PiemēriIemanījušies [kukaiņu] ķeršanā, sīkie, raibie tītarēni zibeņoja tik ātri uz priekšu, ka tītaru māte tiem nevarēja ne līdzi iztikt..
Avoti: 8. sējums