zibeņot
zibeņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Parādīties zibenim, arī zibeņiem.
PiemēriAiz loga pa brīdim zibeņo, bet pērkons kļuvis gurdāks..
- Aiz loga pa brīdim zibeņo, bet pērkons kļuvis gurdāks..
- Zibeņo arvien biežāk, īslaicīgajā uzliesmojuma mirklī klāja prožektori pēkšņi kļūst šķietami dzelteni..
- Atkal zibeņoja. Visa pamale zaļgani baltās ugunīs noplūdusi.
1.1.pārn. Spilgti spīdēt, mirdzēt, paužot jūtas, emocionālu stāvokli – par acīm.
PiemēriViņa nāsis dusmās un uztraukumā drebēja. Skaistās lūpas raustījās, un acis zibeņoja.
- Viņa nāsis dusmās un uztraukumā drebēja. Skaistās lūpas raustījās, un acis zibeņoja.
- Vajadzēja redzēt, kā tu pārvērties todien: no labsirdīga Arņa vairs nebija ne vēsts,.. tavas acis zibeņoja, un balss skanēja draudoši.
- ..viņa kā vienmēr: galva lepni atgāzta, acis zibeņo...
2.Ļoti strauji, ātri kustēties, pārvietoties.
PiemēriIemanījušies [kukaiņu] ķeršanā, sīkie, raibie tītarēni zibeņoja tik ātri uz priekšu, ka tītaru māte tiem nevarēja ne līdzi iztikt..
- Iemanījušies [kukaiņu] ķeršanā, sīkie, raibie tītarēni zibeņoja tik ātri uz priekšu, ka tītaru māte tiem nevarēja ne līdzi iztikt..
Avoti: 8. sējums