zvelt
zvelt zveļu, zvel, zveļ, pag. zvēlu.
1.intrans. Spēcīgi sist.
PiemēriZvelt čūskai pa galvu.
- Zvelt čūskai pa galvu.
- Zvelt ar āmuru.
- Nu saimnieks kļuvis dusmīgs un zvēlis vienreiz ar lielo karoti velnam pa pašu pieri.
- Bet vecais Dauksts.. ar dūri zvēla durvju nokvēpušajos dēļos..
- Sieva plašā atvēzienā pacēla virs galvas vāli un ar varenu blīkšķi zvēla pa mietiņu.
- «Viņi kaļ radzes. Viņi zveļ ar āmuriem un kapļiem tā, ka dzirkstis šķīst un visiem mums aizkrīt ausis.»
2.trans. Panākt, būt par cēloni, ka kas gāžas, sveras (uz sāniem, apkārt u. tml.).
PiemēriZvelt mucu uz sāniem.
- Zvelt mucu uz sāniem.
- Zvelt bluķi apkārt.
Avoti: 8. sējums