zveņģele
zveņģele -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Atsieta svira, stienis, kam uzmauktas streņģes un kuru lieto, lai piejūgtu zirgus.
PiemēriMašu iejūdza ilksīs, lielo melni pie zveņģeles blakām.
- Mašu iejūdza ilksīs, lielo melni pie zveņģeles blakām.
- Zemnieka dēlam tūlīt bija skaidrs, ka ar zveņģeli vien šito vareno [zirga] spēku nenovaldīt, iejūdza ragavās uz noecēta tīruma..
- Vienīgais troksnis bija zveņģeles klaudzoņa pret ilksīm, zirga kāju dobjie atsitieni un slieču zuzēšana.
- sal. Ļoti garās rokas viņam kuļājās kā zveņģeles gar sāniem..
Avoti: 8. sējums