zāle1
zāle [zãle] -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Reprezentatīva lielu izmēru telpa laicīgajā arhitektūrā. Speciāli iekārtota, parasti plaša, funkcionāli nosacīta telpa.
PiemēriSvinīgo ceremoniju zāle.
- Svinīgo ceremoniju zāle.
- Laulību zāle.
- Skatītāju zāle.
- Aktu zāle.
- Skolas zāle.
- Konferenču zāle.
- Sēžu zāle.
- Muzeja zāles.
- Kamīna zāle.
- Troņa zāle.
- Deju zāle.
- Uzgaidāmā zāle.
- Tirdzniecības zāle.
- Operāciju zāle.
- Sporta zāle.
- Tiesas zāle.
- Banketu zāle.
- Restorāna zāles pārzinis.
- Ainārs ir tik vecmodīgs, ka uzskata: lai klausītos mūziku, vajadzīga atsevišķa telpa. Vislabāk zāle.
- Zālē cilvēku nebija daudz. Atradās galdiņš pie loga. Logs bija vaļā, tam priekšā tikko manāmi drebēja aizkars.
- Balles zālē, Kad jau pusnakts pāri, Dejā griežas Iztvīkuši pāri.
- pārn. Viss beidzies, zāle sakustējusies uz promiešanu.
1.1.novec. Lielākā, greznākā telpa dzīvokli, dzīvojamā ēkā. Arī viesistaba.
PiemēriVienas durvis no mūsu istabas veda veckunga.. ēdamistabā, otras - zālē.
- Vienas durvis no mūsu istabas veda veckunga.. ēdamistabā, otras - zālē.
- Viņa dzīvoklī bija desmit istabu. Tur bija brīnišķīga zāle ar lieliem spoguļiem, persiešu paklājiem, kristāla kroņlukturiem un dārgām gleznām pie sienām.
- Domicella vēl paskatās zālē, istabā, kur nekad neviens nav dzīvojis. Sejā iesitas drēgns, sastāvējies gaiss.
Avoti: 8. sējums