zēvelēt
zēvelēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; sar.
1.parasti 3. pers. Spēcīgi pūst (par vēju).
PiemēriAp pusdienu vējš jau zēvelēja ar neatlaidīgu spēku un dienas otrā pusē sasniedza sešas balles.
- Ap pusdienu vējš jau zēvelēja ar neatlaidīgu spēku un dienas otrā pusē sasniedza sešas balles.
- Šis pēkšņi pamodies vējš, negaisa priekšvēstnesis, vispirms iepūta no tuvējā krasta, tad apsviedās un sāka zēvelēt no pretējā.
- «Piedodiet, es laikam nedzirdēju. Vējš tā zēvelē.»
2.Šaut, parasti intensīvi.
PiemēriUn tad no meža izveļas vācu tanks. Nokļuvis skrajākā vietā, tas nepārtraukti zēvelē ar ložmetējiem..
- Un tad no meža izveļas vācu tanks. Nokļuvis skrajākā vietā, tas nepārtraukti zēvelē ar ložmetējiem..
- «Kārli,.. tev slaidāka roka, zēvelē gar to priedīti tūliņ pa kreisi: jau trešo reizi tur zibsnī friča bises uguntiņa.»
- ..sāk zēvelēt tā, ka vairs pat atsevišķus šāvienus nevar izšķirt.
- «Kolīdz [ienaidnieks] dabūja manīt, ka mēs taisāmies uzbrukumā, tā zēvelē dienu un nakti.»
Avoti: 8. sējums