zēvelēt
zēvelēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; sar.
1.parasti 3. pers. Spēcīgi pūst (par vēju).
PiemēriAp pusdienu vējš jau zēvelēja ar neatlaidīgu spēku un dienas otrā pusē sasniedza sešas balles.
2.Šaut, parasti intensīvi.
PiemēriUn tad no meža izveļas vācu tanks. Nokļuvis skrajākā vietā, tas nepārtraukti zēvelē ar ložmetējiem..
Avoti: 8. sējums