āķīgs
āķīgs -ais; s. -a, -ā
āķīgi apst.
1.sar. Attapīgs, atjautīgs, arī viltīgs. Tāds, kas ir spējīgs sagādāt dažādus pārsteigumus, izdarīt ko negaidītu, veikli izmantojot situāciju, faktus (par cilvēku).
PiemēriĀķīgs zēns.
- Āķīgs zēns.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriĀķīga daba.
- Āķīga daba.
- Dižajam Daunim pa laikam bija liela mute un āķīgs raksturs.
1.2.Tāds, kura izpratnei nepieciešama attapība, atjautība, arī viltība.
PiemēriUzdevumi nebija sevišķi grūti, bet.. āķīgi. Nedaudzos piemēros skolotājs bija ielicis visu savu prasmi noskaidrot, vai skolnieki izņemto vielu pietiekami apguvuši.
- Uzdevumi nebija sevišķi grūti, bet.. āķīgi. Nedaudzos piemēros skolotājs bija ielicis visu savu prasmi noskaidrot, vai skolnieki izņemto vielu pietiekami apguvuši.
- ..viņš [zēns] skolotājiem sagādāja galvas sāpes, uzdodot āķīgus jautājumus, uz kuriem tie ne vienmēr spēja atbildēt.
Avoti: 1. sējums