čučēt
čučēt čuču, čuči, čuč, pag. čučēju; intrans.; sar.
1.Gulēt (parasti par bērnu).
PiemēriValda pamāja ar galvu un, kārtodama Ivara segu, sacīja: «Tagad vajag čučēt. Tu redzi, visi guļ.»
- Valda pamāja ar galvu un, kārtodama Ivara segu, sacīja: «Tagad vajag čučēt. Tu redzi, visi guļ.»
- Nu čuči, mans dēliņ, mans vienīgais prieks: Tev actiņas gurdas jau sumina miegs!
1.1.trans.; reti
PiemēriČuči, guli, bērniņ, Maigo miedziņu..
- Čuči, guli, bērniņ, Maigo miedziņu..
Avoti: 2. sējums