ķerts
ķerts -ais; s. -a, -ā.
1.Divd. → ķert.
2.sar. Tāds, kam ir nelieli psihiski traucējumi. Arī dīvains, nesaprātīgs.
Piemēri..[Vaineļu rentnieku] turēja par ķertu, par pusdulnu savādnieku, kam galvā kaut kas sagriezies šķībi.
Stabili vārdu savienojumiBūt (kā) ķertam (uz ko).
Avoti: 4. sējums