ļirināt
ļirināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; intrans.
1.parasti 3. pers. Lirināt.
PiemēriCīrulis dzied, ļirina.
- Cīrulis dzied, ļirina.
1.1.trans.
PiemēriVecajam Umurkumura zvaniķim pietrūka spēka zvaniņu ļirināt..
- pārn. Vecajam Umurkumura zvaniķim pietrūka spēka zvaniņu ļirināt..
2.sar.; niev. Radīt augstas, mainīgas balss skaņas (parasti smieklus).
PiemēriKo tu vienmēr tā paklusu ļirini?
- Ko tu vienmēr tā paklusu ļirini?
- Tur.. gulēja trīs citas [sievietes].. Kustināja kājas, cilāja baltmatainās galvas un ļirina ja, kā Laukam labpatikās apzīmēt viņu nepārtrauktos smieklus un sarunas.
Avoti: 5. sējums