ņaudēt
ņaudēt ņaudu, ņaudi, ņaud, pag. ņaudēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas balss skaņas (par kaķi).
PiemēriZēli ņaudēt.
- Zēli ņaudēt.
- Tiklīdz atnesa no veikala gaļu, tā mūsu runcis Mammai ap kājām vien tinas, un ņaud, un murrā, un ar asti visādi glaudās.
- Te Alvīnei klāt pietecēja kaķis, pelēks kā pele, ņaudēja un ņaudēja..
- Kaķis velnišķi ņaudēja un zalgojošām acīm lūkojās manī.
2.sar.; niev. Runāt žēlā, raudulīgā balsī. Arī žēloties, sūroties.
PiemēriViņai nebija šī cilvēka žēl, bet šausmīgs kauns. Tagad viņš lūdzās un ņaudēja..
- Viņai nebija šī cilvēka žēl, bet šausmīgs kauns. Tagad viņš lūdzās un ņaudēja..
- «Svaidās [ar naudu] kā baņķieri un vēlāk sūkstās un ņaud.»
Avoti: 6-1. sējums