ņurcīt
ņurcīt ņurcu, ņurci, ņurca, retāk ņurku, ņurki, ņurka, pag. ņurcīju; trans.
1.Burzīt, arī spaidīt.
PiemēriŅurcīt rokās cepuri.
- Ņurcīt rokās cepuri.
- Priekšauta stūri ņurcīdama, viņa gāja no galda projām.
- Pat Māris tik tikko [aiz noguruma] kustināja muti, pa sauju ņurcīdams sviestmaizi.
- Viņš sasita plaukstas kopā.. un sāka tās ņurcīt vienu pret otru, kā kad to starpā būtu iesprucis kāds neredzams ienaidnieks.
2.Spaidīt, cieši glaudīt (mazu dzīvnieku).
Piemēri..Olga ņurka kaķēnu..
- ..Olga ņurka kaķēnu..
- «Mamm, nopērc man šo sunīti!» mazais uzstāja mātei. Mājās puikiņš savu guvumu staipīja kā ermoņikas un ņurcīja kā lupatu.
- «Svilpaste tāda,» nošņācās Ivars. «Zaķim labāk brīvībā, bet tu gribi ņurcīt visus dzīvnieciņus...»
Avoti: 6-1. sējums