švīkstēt
švīkstēt parasti 3. pers., švīkst, pag. švīkstēja; intrans.
Radīt samērā klusu, asu, augstu troksni (piemēram, par ko tādu, kas virzās strauji, cieši pa kā virsmu, arī pa gaisu, vai ko cieši skar kustīgs priekšmets, gaisa plūsma u. tml.). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriRagavu slieces švīkst.
- Ragavu slieces švīkst.
- Riepas švīkst uz asfalta.
- Švīkstēdamas birst smiltis.
- Pātaga švīkst gaisā.
- Liesmas švīkst.
- Viņi gāja pa iebraukto ceļu uz paegļu kalniņa pusi. Reizēm švīkstēdams viņiem garām pašāvās kāds pajūgs.
- ..skanēja patafons un salonā švīkstēja dejotāju soļi.
- ..spārniem švīkstot, ceļam pārlidoja iztraucēts putns.
- Beidzot viņš ieklausījās,.. kā egļu galotnēs vēsma noslēpumaini švīkstēja..
Avoti: 7-2. sējums