šļūkāt
šļūkāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.intrans. Iet šļūcošā gaitā. Šļūkt (2).
PiemēriMeitenes.. iejaucās staigātāju barā, kas nesteidzīgi šļūkāja pa gaiteni.
- Meitenes.. iejaucās staigātāju barā, kas nesteidzīgi šļūkāja pa gaiteni.
- Gausi viņš šļūkāja ap traktoru, sūca eļļā nosmulētu papirosu un pie sevis lādējās.
- Saimnieks bij jau mājās. Smagi iztrausās no kamanām, pie ilksīm turēdamies, šļūkāja zirgam apkārt, jūdza nost.
2.trans. Virzoties pa (kā) virsmu, vilkt (kājas) pa to.
PiemēriUn tēvs aizgāja uz māju, šļūkādams kājas pa dārza celiņa graudaino granti.
- Un tēvs aizgāja uz māju, šļūkādams kājas pa dārza celiņa graudaino granti.
- Bet Marta neraudāja... Gāja lēnām, nokārtu galvu, kājas pa sniegu gurdeni šļūkādama.
3.intrans. Slidināties1.
Piemēri..zēni no kaimiņu mājas šļūkā ar ragaviņām pa kailo trotuāru..
- ..zēni no kaimiņu mājas šļūkā ar ragaviņām pa kailo trotuāru..
- Juris.. šļūkāja uz labās [kājas] kā visi, kas neprata slidot uz divām.
- ..ezera virsma starp retajiem niedru ceriem pletās gluda un stingra. Maija, rokas izpletuši, metās slidināties. Mēs abi skrējām un šļūkājām, līdz pagura kājas..
3.1.Slīdēt1.
PiemēriBrilles atmetušās no vienas auss, tikai otrā cilpiņā turēdamās, šļūkāja iešķībi degunam pāri.
- Brilles atmetušās no vienas auss, tikai otrā cilpiņā turēdamās, šļūkāja iešķībi degunam pāri.
Avoti: 7-2. sējums