šņukstēt
šņukstēt šņukstu, šņuksti, šņukst, pag. šņukstēju; intrans.
Būt tādam, kam (emocionālā stāvoklī, sāpēs) izraisās šņuksti.
PiemēriSkaļi šņukstēt.
- Skaļi šņukstēt.
- Apslāpēti šņukstēt.
- ..mani [ievainoto] pārņem šausmīgs kauns, plūst sviedri, acīs saskrien asaras. Vēl mirkli - un es sākšu šņukstēt no nevarības apziņas..
- Saprotiet, profesors, kādreiz izcils, slavens zinātnieks sēž smirdošā kāpņu telpā tieši uz trepēm un cauri asarārn siekalaini šņukst: «Tas ir viss mans mūžs. Kā viņi nesaprot. Kā viņi...»
- ..raudāt vēl tāpat kā bērnībā, Kad sirds vēl nebij rētaina un cieta, Un elsot aizgūtnēm un šņukstēt tā, Ka liekas - krūtis pārplīsīs uz vietas..
- pārn. Nevarīgās dusmās šņukstēdama, vētra brīdi atkāpās..
Avoti: 7-2. sējums