ķēmoties
ķēmoties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
1.Darīt ko muļķīgu, arī neglīti jocīgu. Muļķoties, ākstīties.
PiemēriViss viņu [kalpotāju] uzdevums izpatikt trim četriem izvirtušiem bagātniekiem, ķēmoties tā, kā prasa deģenerātu gaume.
Stabili vārdu savienojumiĶēmoties pakaļ.
1.1.Niekoties, aušoties.
PiemēriEdmunds varēja bezgalīgi ķēmoties un ērmoties, palicis divatā ar Edīti.
2.Darīt ko lieku, nevajadzīgu. Darīt ko aplamu, bezjēdzīgu.
PiemēriUn vispār, veltīgi viņš [priekšsēdētājs] te ķēmojas ar pļaušanu, kad kantorī droši vien parakstīšanai sagatavots pārskats..
Avoti: 4. sējums