ķēmoties
ķēmoties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
1.Darīt ko muļķīgu, arī neglīti jocīgu. Muļķoties, ākstīties.
PiemēriViss viņu [kalpotāju] uzdevums izpatikt trim četriem izvirtušiem bagātniekiem, ķēmoties tā, kā prasa deģenerātu gaume.
- Viss viņu [kalpotāju] uzdevums izpatikt trim četriem izvirtušiem bagātniekiem, ķēmoties tā, kā prasa deģenerātu gaume.
- Tēlodami mākslas sapratējus un mecenātus, karalim pakaļ ķēmojas arī augstmaņi.
Stabili vārdu savienojumiĶēmoties pakaļ.
- Ķēmoties pakaļ sar. — Atdarināt (kādu), parasti pārspīlēti, ākstīgi.
1.1.Niekoties, aušoties.
PiemēriEdmunds varēja bezgalīgi ķēmoties un ērmoties, palicis divatā ar Edīti.
- Edmunds varēja bezgalīgi ķēmoties un ērmoties, palicis divatā ar Edīti.
- pārn. Likās, it kā uguns ar savu dzēsēju ķēmotos. Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tālumā no viņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras.
2.Darīt ko lieku, nevajadzīgu. Darīt ko aplamu, bezjēdzīgu.
PiemēriUn vispār, veltīgi viņš [priekšsēdētājs] te ķēmojas ar pļaušanu, kad kantorī droši vien parakstīšanai sagatavots pārskats..
- Un vispār, veltīgi viņš [priekšsēdētājs] te ķēmojas ar pļaušanu, kad kantorī droši vien parakstīšanai sagatavots pārskats..
- «Tagad atkal, lai muļķotu strādniecību, buržuāzija ķēmojas ar dažādām tautu un miera savienībām.»
Avoti: 4. sējums