ķepuroties
ķepuroties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
1.Strauji kustināt rokas, kājas, ķermeni, lai, piemēram, atbrīvotos no kā, noturētos virs kā.
Piemēri..viļņos vēl ķepurojās daži spēcīgākie peldētāji. Cik ilgi? ..Kā akli kaķēni tie vēl kustināja rokas un kājas, cīnīdamies pēc dažiem liekiem mirkļiem dzīvības..
- ..viļņos vēl ķepurojās daži spēcīgākie peldētāji. Cik ilgi? ..Kā akli kaķēni tie vēl kustināja rokas un kājas, cīnīdamies pēc dažiem liekiem mirkļiem dzīvības..
- ..viņš [ievainotais] gulēja pagalma vidū, vairs nevarēdams paiet, un, atspiedies ar rokām pret zemi, centās vismaz piecelties, bet nekādi nespēja un tikai ķepurojās saulē izdegušajā maura zālē,.. kārpījās kā samīts kukainis..
- Kad [zēns] atkal atliecās taisns, pirkstos tam ķepurojās liels, melns vēzis.
Stabili vārdu savienojumiĶepuroties pretī (arī pretim).
- Ķepuroties pretī (arī pretim) sar. — Pretoties.
1.1.sar. Censties izkļūt (no kāda, parasti nevēlama, stāvokļa).
PiemēriMūžīgi [Roberts ar tēvoci] cenšas viens otram ko pierādīt. Iekrīt tik dziļā filozofijā, ka Roberts dažkārt no tās netiek ārā, ķepurojas visvisādi, bet tēvocis tikai smaida.
- Mūžīgi [Roberts ar tēvoci] cenšas viens otram ko pierādīt. Iekrīt tik dziļā filozofijā, ka Roberts dažkārt no tās netiek ārā, ķepurojas visvisādi, bet tēvocis tikai smaida.
- Tiesa, pienākumu man bija pārmērīgi daudz, dažreiz strīdējos pretī, ķepurojos, kā pratu, bet maz jau mani uztraukumi līdzēja.
Avoti: 4. sējums