ņuņņa
ņuņņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; vienk.
1.Vārgs, neizdarīgs, arī raudulīgs cilvēks.
Piemēri..tie atrada guļam Jansonu, iegrimušu trulā pussnaudā. Blakus valstījās divas tukšas pudeles.. «Murmulis!» nolamājās Sarkalis. «Ņuņņa, tāds tikai mežā par krustu.»
- ..tie atrada guļam Jansonu, iegrimušu trulā pussnaudā. Blakus valstījās divas tukšas pudeles.. «Murmulis!» nolamājās Sarkalis. «Ņuņņa, tāds tikai mežā par krustu.»
- Viņas acīs vīrieši bija lieli plukatas un ņuņņas, līdz kas nopietnāks atgadās, tā deguns pa zemi velkas..
2.s.; parasti dsk. Mute. Arī lūpas.
Piemēri«Vai jūs turēsit ņuņņas!» iesaucās trešais un.. labu laiciņu atmuguriski balansēja uz laipas malas..
- «Vai jūs turēsit ņuņņas!» iesaucās trešais un.. labu laiciņu atmuguriski balansēja uz laipas malas..
Avoti: 6-1. sējums