šņākt
šņākt šņācu, šņāc, šņāc, pag. šņācu; intrans.
1.Izelpā vai ieelpā radīt samērā vienmērīgu, paskaļu troksni sašaurinātās vai šaurās elpvada daļās (par cilvēkiem). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriCeplis aizkusumā un dusmās neteica nekā, bet tikai nikni šņāca.
1.1.Par dzīvniekiem.
PiemēriSuņus Brencis [kaķis] nevarēja ciest ne acu galā un, sastopoties ar tiem, naidīgi šņāca un cirta pa purnu.
1.2.pārn.; sar. Gulēt miegā, parasti, radot šādu troksni.
Piemēri..[Andrejs] jau bija nomodā,.. kamēr Pēteris bez kādām liekām raizēm un rūpēm vēl it mierīgi šņāca.
1.3.pārn. Ar dusmām, apslāpētā balsi runāt.
2.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, samērā augstu, vienmērīgu troksni (parasti par strauji plūstošiem, bangojošiem ūdeņiem). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriJūra šņāc.
2.1.Par vēju, negaisu, lietusgāzi.
Piemēri..dārza vārti bija noslēgti, un klauvēt pie tiem nebija nozīmes, jo vējš ar lietu šņāca..
2.2.Par mežu, kokiem u. tml. (vētrā, negaisā).
PiemēriMeži šņāc.
2.3.Par uguni, ugunsgrēku.
PiemēriLiesmas šņāc.
2.4.Par strauji plūstošu tvaiku, arī par, parasti sakarsētu, verdošu, šķidrumu.
PiemēriDunēja zeme, lūza tērauds un koks, sadrupa vagoni, šņāca tvaiks.
2.5.Par gaisa plūsmu, kas skar ko vai kam kas virzās cauri.
PiemēriSniegam kūpot, gaisam gar ausīm šņācot, kā negudrs laidos lejā no Kapkalna kraujas..
3.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, vienmērīgu, samērā augstu troksni, parasti berzes rezultātā (par mašīnām, ierīcēm u. tml.). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriKuļmašīna šņāc.
3.1.Radīt šādu troksni, virzoties gaisā.
PiemēriVisapkārt spindz lodes, šņāc šķembas...
Stabili vārdu savienojumiAusīs (arī ausis, galva) šņāc (arī dūc, džinkst, zvana, dun, šalc, rūc).
Avoti: 7-2. sējums