šņabdegunis
šņabdegunis -ņa, v.
šnabdegune -es, dsk. ģen. -ņu, s.; sar.; niev.
Dzērājs1.
PiemēriVanga pasmaidīja, un viņa vaigi, noklāti ar tumši sārtām dzīsliņām, smaidot atgādināja nosarkušus rožābolus. «Šņabdegunis jau pēc izskata,» nogudroja Lielmanis.
- Vanga pasmaidīja, un viņa vaigi, noklāti ar tumši sārtām dzīsliņām, smaidot atgādināja nosarkušus rožābolus. «Šņabdegunis jau pēc izskata,» nogudroja Lielmanis.
- Andersons, šis mūžīgais Šņabdegunis, ieteica iedzert, tad pāriešot, taču Hermanis, atcerējies šausmīgās paģiras un mokošās sāpes pakrūtē, noteikti atsacījās.
Avoti: 7-2. sējums