šņāciens
šņāciens -a, v.
1.Īslaicīgs vienreizējs troksnis → šņākt1.
PiemēriNikns šņāciens.
- Nikns šņāciens.
- Skajš šņāciens.
- Šņācieni publikā liecināja, ka ar viņa runu ir lieliski nemierā.
- Pēkšņi sauss šņāciens un cirtiens vīzes osā. Pelēka, melni zigzagota odze steigā vijīgi ieplūst alā blakus celmam.
- Septembra naktīs vai rītausmā dzirdama raksturīgā [aļņu] tēviņu aurošana.. Mātītes atbild ar sprauslāšanu un šņācieniem..
- sal. Kaisli vārdi viņai ausīs Skan kā čūskas šņācieni..
2.Īslaicīgs vienreizējs troksnis → šņākt2.
PiemēriAtskan šņāciens, it kā tvaiks skrietu cauri vārstuļiem. Atkal ciematā ūdensvads nestrādā tā, kā vajadzētu...
- Atskan šņāciens, it kā tvaiks skrietu cauri vārstuļiem. Atkal ciematā ūdensvads nestrādā tā, kā vajadzētu...
- Uguns vairs netika uz priekšu, daudzās liesmu mēlītes kļuva arvien īsākas un nevarīgākas, beidzot tās noslāpa, izdvešot pēdējo šņācienu..
3.Īslaicīgs vienreizējs troksnis → šņākt3.
PiemēriNedzird sarunas, tikai darba rīku šņācienus un krītošo lapotņu šalkšanu.
- Nedzird sarunas, tikai darba rīku šņācienus un krītošo lapotņu šalkšanu.
- Vectēvs ienāk [dārzā] seku pļaut. Izkapts šņāciens pļaujot saplūst kopā ar jūras šalku.
- Skanēja tikai vienmuļš un drusku žēlabains šņāciens - milzīgā riepa izlaida gaisu.
Avoti: 7-2. sējums