Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
šņākt
šņākt šņācu, šņāc, šņāc, pag. šņācu; intrans.
1.Izelpā vai ieelpā radīt samērā vienmērīgu, paskaļu troksni sašaurinātās vai šaurās elpvada daļās (par cilvēkiem). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriCeplis aizkusumā un dusmās neteica nekā, bet tikai nikni šņāca.
  • Ceplis aizkusumā un dusmās neteica nekā, bet tikai nikni šņāca.
  • Pēteris dur dakšas sienā un šņākdams ceļ klēpjus uz mašīnas.
  • ..Jēkabs tikmēr nolikās gulēt un pa brītiņu jau šņāca un pukšķināja - aizmidzis.
  • pārn. Dienas izdēj arī čūsku olas, skaties - skaudība zem zaļa ciņa šņāc.
1.1.Par dzīvniekiem.
PiemēriSuņus Brencis [kaķis] nevarēja ciest ne acu galā un, sastopoties ar tiem, naidīgi šņāca un cirta pa purnu.
  • Suņus Brencis [kaķis] nevarēja ciest ne acu galā un, sastopoties ar tiem, naidīgi šņāca un cirta pa purnu.
  • No putniem un zīdītājiem, kas tīko zalkti apēst, tas aizsargājas, biedinoši šņākdams..
  • Zirgi šņākdami velk lielgabalus, no nāsīm plūst garaiņu strūklas..
1.2.pārn.; sar. Gulēt miegā, parasti, radot šādu troksni.
Piemēri..[Andrejs] jau bija nomodā,.. kamēr Pēteris bez kādām liekām raizēm un rūpēm vēl it mierīgi šņāca.
  • ..[Andrejs] jau bija nomodā,.. kamēr Pēteris bez kādām liekām raizēm un rūpēm vēl it mierīgi šņāca.
  • ..otra kalpone.. liecināja, ka skuķis pa naktīm vairs neraudot pēc mātes, bet tīri veselīgi šņācot.
1.3.pārn. Ar dusmām, apslāpētā balsi runāt.
2.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, samērā augstu, vienmērīgu troksni (parasti par strauji plūstošiem, bangojošiem ūdeņiem). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriJūra šņāc.
  • Jūra šņāc.
  • Krāces šņāc.
  • Pāri ezeram noplaiksnīja zibens, un reizē ar spalgo pērkona grāvienu sāka gāzt lietus. Ūdens putoja un šņāca.
  • ..šņāc straujas upes, kas pēkšņi pazūd apakšzemē..
  • Jūrā bija sacēlušies lieli viļņi. Tie briesmīgi krāca un šņāca, valstīdami mūsu kuģi no vieniem sāniem uz otriem.
2.1.Par vēju, negaisu, lietusgāzi.
Piemēri..dārza vārti bija noslēgti, un klauvēt pie tiem nebija nozīmes, jo vējš ar lietu šņāca..
  • ..dārza vārti bija noslēgti, un klauvēt pie tiem nebija nozīmes, jo vējš ar lietu šņāca..
  • Melnajā, drausmīgajā bezdibenī viss rūca, šņāca un gaudoja.
  • Sadrūvējušies, biedīgi padebeši šņākdami nāca pāri Vidzemes pakalniem..
2.2.Par mežu, kokiem u. tml. (vētrā, negaisā).
PiemēriMeži šņāc.
  • Meži šņāc.
  • Priedes šņāc.
  • ..Lejkalnes egles sakustējās un smagi locījās, un šņāca vējos.
  • ..ozoli šņāc un zem ozoliem krēslaini švirkstinās lapas.
  • ..pagalmam pāršalca negaisa brāzma. Gatves bērzi.. šņākdami locījās un vaidēja.
2.3.Par uguni, ugunsgrēku.
PiemēriLiesmas šņāc.
  • Liesmas šņāc.
  • ..viss deg šņākdams un krākdams oranžām liesmām.
2.4.Par strauji plūstošu tvaiku, arī par, parasti sakarsētu, verdošu, šķidrumu.
PiemēriDunēja zeme, lūza tērauds un koks, sadrupa vagoni, šņāca tvaiks.
  • Dunēja zeme, lūza tērauds un koks, sadrupa vagoni, šņāca tvaiks.
  • Ūdens katliņā šņāc, uz pēdējām pavarda oglēm sildoties.
  • Šņākdama un sprauslādams gāžas kausēta tērauda straume.
2.5.Par gaisa plūsmu, kas skar ko vai kam kas virzās cauri.
PiemēriSniegam kūpot, gaisam gar ausīm šņācot, kā negudrs laidos lejā no Kapkalna kraujas..
  • Sniegam kūpot, gaisam gar ausīm šņācot, kā negudrs laidos lejā no Kapkalna kraujas..
3.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, vienmērīgu, samērā augstu troksni, parasti berzes rezultātā (par mašīnām, ierīcēm u. tml.). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriKuļmašīna šņāc.
  • Kuļmašīna šņāc.
  • Riepas šņāc.
  • Uz ceļiem un laukos, un mežos nu dūc un rūc, dārd un dun, šņāc un krāc mašīnas.
  • Kaut arī tramvajs vilkās lēni kā vienmēr, visās piestātnēs zvanīdams un šņākdams, Gaisa tilts pienāca ātri..
  • Kad tējkanna sāk šņākt, Vilis nogriež gāzi.
3.1.Radīt šādu troksni, virzoties gaisā.
PiemēriVisapkārt spindz lodes, šņāc šķembas...
  • Visapkārt spindz lodes, šņāc šķembas...
  • Šņāc pātagas gaisā, Un zirgi sten..
  • Tad viņš.. pavicina nazi pār plecu un piepeši laiž tam šņākt gaisā.. Tutenis aizsvelpj tēvam garām un skanēdams iedrāžas barakas durvīs..
Stabili vārdu savienojumiAusīs (arī ausis, galva) šņāc (arī dūc, džinkst, zvana, dun, šalc, rūc).
Avoti: 7-2. sējums