ūvināt
ūvināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; intrans.
1.Ūjināt1.
PiemēriNu meklēja brāļi, nu meklējot ūvināja māršas, bet Kaņepītis bija pazudis.
1.1.trans.
PiemēriKņada cēlās tik griezīga, ka krodzinieks.., gluži kā govis no ganiem mājās ūvinot, pielika plaukstas pie lūpām un vairākkārt brēca: «Kungi, klusāk! Kungi!...»
2.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas stieptas, zemas balss skaņas (parasti par pūcēm).
Piemēri..Kaut kur biežņā pūce ūvināja..
Avoti: 8. sējums