žilbt
žilbt žilbstu, žilbsti, žilbst, pag. žilbu; intrans.
1.Zaudēt (pilnīgi vai daļēji) spēju skaidri redzēt (spilgtas gaismas, košas krāsas, spilgtas gaismas apspīdētu priekšmetu u. tml. ietekmē) – par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
Piemēri..viņš.. atkal izgāja uz ielas, žilbstot novakares saulē..
- ..viņš.. atkal izgāja uz ielas, žilbstot novakares saulē..
- ..visvairāk Alvils žilba no gaišo matu sauleszaķīšiem.
- pārn. ..pamalē sāka plaiksnīties ziemeļblāzma. Šaura gaismas strēlīte iezaigojās un atkal izklīda, līdz pieņēmās spožumā un kustīgā gaismas spēlē žilba viss debesjums.
1.1.Būt tādam, kam zūd (pilnīgi vai daļēji) spēja skaidri redzēt (spilgtas gaismas, košu krāsu, spilgtas gaismas apspīdētu priekšmetu u. tml. ietekmē) – par acīm.
PiemēriAcis žilbst spožajos saules staros..
- Acis žilbst spožajos saules staros..
- Lidmašīnu spārni lāgiem ievizmojās saules staros tik spoži, ka acis žilba, skatoties tajos.
- Vienai [sievietei] tik dzidri balta blūzīte, ka žilbst acis, kad paveras uz viņas pusi.
Avoti: 8. sējums