aizļepatot
aizļepatot -oju, -o, -o, pag. -oju
aizļēpatot -oju, -o, -o, pag. -oju
aizļepatāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.; sar.
1.Neveiklā, gāzelīgā gaitā, arī palēcieniem attālināties (par dzīvniekiem). Aizļēpot.
PiemēriZaķis aizļepato.
- Zaķis aizļepato.
- Lācis aizļepato.
- Pīlēni aizļepato.
1.1.Aiziet, aizsteigties neveiklā, gāzelīgā gaitā (par cilvēku).
PiemēriEs noraudzījos, kā viņa [vecenīte] aizļepatoja pa olnīcu uz lielceļu. Kājas vijās kā tītavas. Nelielais maišelis uz muguras viņu vilka brīžam uz vienu, brīžam uz otru pusi.
- Es noraudzījos, kā viņa [vecenīte] aizļepatoja pa olnīcu uz lielceļu. Kājas vijās kā tītavas. Nelielais maišelis uz muguras viņu vilka brīžam uz vienu, brīžam uz otru pusi.
- "Seskus [malu zvejniekus] redzēju! Divus gabalus! Aizļepatoja kalnā, bet zivju maiss pār muguru."
Avoti: 1. sējums